MENU

Eiropas tālbraucēji pastāstīs mums par to, kāda ir dzīve ceļā

"Es nezinu kā to labāk paskaidrot, bet es bieži izjūtu skumjas."

Šis raksts sākotnēji tika parādīts VICE.
Kravas automašīnas vadītājs Ūrsu ir pieparkojies Grauholzas apkalpošanas zonas daļā. Šī automaģistrāle ārpus Bernes ir viena no vecākajām un noslogotākajām maģistrālēm Šveicē. "Būt kravas automašīnas vadītājam agrāk bija savā ziņā romantisks darbs," saka 61 gadu vecais vīrietis, taču tagad viss ir mainījies. "Pārblīvētie ceļi, saspringtais laika grafiks, diennakts uzraudzība un slikta samaksa mēneša beigās." Viņš negribētu dalīt savu ierasto vietu ar jaunākās paaudzes kravas automašīnu vadītājiem.
Šie autovadītāji, kuri nāk no tādām valstīm, kā Igaunija, Latvija, Polija, Ungārija, Rumānija, Baltkrievija vai Ukraina bieži ir ceļā vairākas nedēļas vai pat mēnešus, un viņi tajā laikā sēž, ēd un guļ mazāk nekā trīs kvadrātmetros. Daudziem no viņiem, tieši bezdarbs mājpusē ir tas, kas liek viņiem meklēt jebkādu peļņu, ko daži pārvadātāji labprāt arī izmanto savā labā.

Es devos uz Grauholzas servisa pieturu, lai satiktu dažus no šiem tālsatiksmes kravas automašīnu vadītājiem. Daži nevēlējās, lai viņi tiktu fotografēti, tāpēc viņi man lūdza tā vietā paņemt vienu no viņu kravas automašīnām. Mēs runājām angļu vai vācu valodā, papildus žestikulējot ar rokām un kājām, vai arī izmantojot Google tulkotāja palīdzību. Tomēr, lai kā mēs sazinājāmies, viena lieta bija skaidra: viņi visi ilgojās pēc savām mājām.
Fjodors, 53 gadus vecs vīrietis no Kazahstānas

"Uz šo brīdi, esmu pavādījis pie stūres jau gandrīz trīs mēnešus. Pēc divām nedēļām es braukšu mājās kopā ar savu draugu no Baltkrievijas. Viņš arī ir tālsatiksmes kravas automašīnas vadītājs, tāpat kā es, bet viņam mājās ir divi mazi bērni, kuri viņu vienmēr gaida. Man pašam tādā ziņā tagad ir mazliet vieglāk, jo mans dēls jau ir pieaudzis. Protams, es negribu sūdzēties; mēnesī man maksā 750 €, savukārt mājās es varētu nopelnīt labi, ja kādus 100 € - protams, ja man vispār būtu iespēja nopelnīt naudu. "
Kristjans no Igaunijas, 26 gadi

"Kā jau ikviens kravas automašīnas šoferis, jūs visu laiku kaut ko gaidāt, vienmēr atrodāties uzgaidīšanas režīmā. Dažkārt tās ilgst vairākas stundas - bet dažkārt dienas. Tā ir sliktākā šī darba īpašība. Kad es vēl tikai sāku braukt, es mēdzu paņemt līdzi kādu grāmatu, bet tagad es vienkārši sēžu un blenžu tālrunī. Es parasti uzreiz jūtos labāk, kad atsāku braukt - tas mani atslābina. Man nav iebildumu nezināt, kur es būšu rīt, pārīt vai nākamnedēļ, - viss ir kārtībā, kamēr man nav atkal jāsāk gaidīt. Turklāt mēs visi tagad esam pakļauti lielākam spiedienam, nekā tas bija agrāk. Mūs visu laiku novēro - gan pārvadātāji, gan klienti, gan policija. Es neesmu pārliecināts, cik ilgi es to vēl spēšu paveikt. Domāju, kā es varētu pamest šo darbu, kad atradīšu draudzeni."
36 gadus vecs Aleksandrs no Baltkrievijas

"Fjodors no Kazahstānas ir mans draugs. Mēs bieži braucam kopā, runājam par visdažādākajām lietām - par dzīvi mājās, par mūsu ikdienas problēmām un par to, kas mums būs nākamais. Un es reizēm domāju - kas gan notiks pēc tam, kad mēs aiziesim no braukšanas? Es gribu teikt - dažreiz man ir vienkārši bail doties mājās, it sevišķi, ja esmu bijis prom ļoti ilgu laiku. Nekad nevar zināt, vai kaut kas mājās pa to laiku būs krasi mainījies, jo mana dzimtā valsts šobrīd atrodās postpadomju diktatūrā. Protams, es katru dienu zvanu savai ģimenei tik bieži, cik vien tas ir iespējams, bet jūs vienkārši nevarat būt drošs par to, ko nesīs nākamā diena. Ticiet man, es, diemžēl, esmu redzējis dzīvē pietiekami daudz, lai to zinātu. "
Anatolijs no Baltkrievijas, 35 gadi

"Savos reisos es parasti braucu no Baltkrievijas uz Lietuvu, tad caur Poliju uz Vāciju un tālāk uz Šveici. Pašā sākumā es pārvadāju koku, vēlāk mēbeles, bet pēc tam ziedus. Reizēm es jūtos tā, it kā man aiz muguras atrastos trauslas kafijas krūzītes - tik rūpīgi ir jāseko līdzi ceļam un savai braukšanai. Dažreiz,es esmu bijis mēnešiem ilgi projām. Es nezinu, kā jums to izskaidrot, bet es bieži izjūtu skumjas. Es domāju par mājām - mums ar ģimeni ir mazs jauks pagalms, tur ir tik brīnumaini skaisti. Bet darba nav. Ko gan es vēl varētu darīt šajā situācijā? Manas vadītāja apliecības iegūšanu vien, var teikt, man izmaksāja veiksme, es nevaru tik vienkārši pamest šo darbu. Man ir jāpelna nauda. "
56 gadus vecais Maiks, dzimis Sicīlijā, bet uzaudzis Vācijā

"Agrāk, man piederēja desmitiem kravas automašīnu. Es pārvadāju visdažādākās lietas - un ar to es domāju, kā pilnībā jebko, ko tik var iedomāties, patiešām. Es braucu uz tādām vietām kā Dienvidāfrika, Amerikas Savienotās Valstis un Krievija, uz tādām pilsētām kā Mehiko un Kabula. Es nopelnīju lielu naudu , bet tad man tas vienkārši piegriezās. Līdz kaklam. Viss, ko es vēlējos - nokļūt pēc iespējas tālāk no šī dzīvesveida. Tagad es braucu tikai par 2500 € mēnesī. Šobrīd esmu kopā ar savu ceturto sievu - viņa ir krieviete. Un viņa joprojām atcerās, ko nozīmē ģimene.

Jā, mūsu darba apstākļi ir sūdīgi. Satiksme, spiediens, autovadītāji no Austrumeiropas - viss ir sūdīgi. Bet man vienalga. Man ir 56 gadi, un es būšu uz ceļa, līdz nomiršu. Ceļš ir mana dzīve, un tā ir mana brīvība. Un nē, es nevaru jūs ielaist savā automašīnā. Es pat neļautu apsēsties pie manas stūres savam brālim - tas var nest neveiksmi. "
30 gadus vecs Andrejs no Ukrainas

"Uz šo brīdi, esmu ceļā jau divus gadus. Tas ir vienīgais darbs, ar kuru es šobrīd varu nopelnīt sev iztiku. Reizēm man prātā nāk dažādi tēli - parasti tas notiek tieši pirms es aizmiegu, lai gan viņi arī dažreiz atnāk pie manis, kamēr es braucu. Šie tēli ir tādi ka atgādinājumi par to vienu reizi, kad man bija jādodas uz slimnīcu, jo es biju smagi ievainots. Ceļa negadījums. Viss bija tik spilgti. Puisis, kurš sēdēja man blakus, zaudēja kāju un viņa vēderā bija dziļš caurums. Tas bija patiesi briesmīgi. Un visas šīs atmiņas joprojām turpina ik pa brīdim atgriezties pie manis. Vai jūs domājiet, ka es lēnām kļūstu traks?

Es nevēlos būt jūsu fotoattēlā, bet, lūdzu, pierakstiet, ka es gribu, lai man vienkārši būtu laba dzīve. Nekas vairāk kā vien laba dzīve. Vai jūs varat to izdarīt priekš manis? "
34 gadus vecs Džeikobs no Polijas

"Es vienmēr nobraucu tieši četras nedēļas, un pēc tam uz pāris dienām man rodās iespēja doties mājās uz Varšavu, pie mīļotās ģimenes - sievas un bērniem. Šobrīd es no Nīderlandes vedu ziedus podiņos un tulpes uz Šveici, Itāliju, Spāniju - daudz kur. Un visu brauciena laiku man ļoti pietrūkst manu meitu. Šodien ir manas jaunākās meitas dzimšanas diena, bet es sēžu šeit - kravas automašīnā, tik daudzus kilometrus prom no savām mājām. "
Deniss no Ukrainas, 57 gadi

"Mani neuztrauc tas, ka man jāēd vienam, jāguļ vienam, jādzer vienatnē - vienalga. Es domāju, labāk nedomāt par to, kā būtu, ja viss būtu citādi. Lai gan, reizēm, neiegrimt domās var būt grūti. Mana māte ir slima, un viņa šobrīd dzīvo veco ļaužu pansionātā. Kad es domāju par viņas šī brīža atrašanas vietu, es gribu pēc iespējas ātrāk doties mājās, lai viņu apciemotu, apskautu un parunātu ar viņu par mūsu laimīgām pagātnes atmiņām. Viņa kādreiz bija ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, viņa vienmēr daudz samidīja un smējās... Baidos, ka viņa tur var kādā dienā vienkārši pēkšņi nomirt, un manis nebūs blakus. Tai pašā laikā, ir arī citas reizes, kad esmu ļoti priecīgs būt tālu. Un tas tā vienkārši ir - es nezinu, ko vēl teikt. "
40 gadus vecs Lacio no Rumānijas

"Es braucu tikai pie vāciešiem un holandiešiem. Rumānijas uzņēmumiem kravas automašīna prioritāri atrodās pirmajā vietā, un tikai pēc tās iet civēks, kurš brauc pie stūres. Tāpēc šī dzīve ir laba tāda, kāda man ir - sasodīti laba. Es nezinu, kāpēc pārējie tik daudz sūdzas. Tagad es pirmo reizi mūžā spēju pozītīvi skatoties nākotnē, domājot par savu aiziešanu pensijā un neuztraucoties par to. Tagad man ir nauda, lai slimojot apmeklētu ārstu. Tā ir laba sajūta. "
65 gadus vecs Jans no Nīderlandes

"Man vajadzēja aiziet ilgi gaidītajā pensijā martā, bet es turpināšu braukt līdz oktobrim, jo tajā mēnesī būs apaļš datums, kopš es 25 gadus strādāšu vienā un tai pašā uzņēmumā, un par to viņi man sarīkos milzīgu jubilejas ballīti. Esmu pavadījis pie stūres, koptēlā, vairāk nekā 40 gadus. Tomēr, kopš tā brīža, kad es sāku, daudz kas ir mainījies - vairāk satiksmes, vairāk stresa, mazāk laika. Tagad vairāk autovadītāju atbrauc no Austrumeiropas. Viņi ir tādi cilvēki, kuri iztērēs daudz naudas, lai tik iegūtu licenci Rumānijā, Polijā vai Krievijā, ieradīsies šeit un pateiks: "Paņem mani, es braukšu par jebkuru cenu neatkarīgi no tā, kur man jābrauc un cik ilgi." Nepārprotiet - es viņus nemaz nevainoju. Pie vainas ir pārvadātāji, kas viņus nodarbina par pusi vai trešdaļu no mūsu algas. Tas ir nepareizi. Tas ir tik, tik ļoti nepareizi, kā man trūkst vārdu."
Ronaldo no Portugāles, 54 gadi

"Viena šnicele ar kartupeļiem, salātiem, tasi kafijas plus kārtīgu duša - tas viss kopā Šveicē maksātu, apmēram, 36 eiro. Vācijā tas maksātu pusi no tā, taču tur es pat nevarētu to atļauties pat tad, ja tas maksātu 10 eiro. Es vienmēr ņemu līdzi pats savu pārtiku. Tādējādi man vienmēr ir pietiekami daudz gaļas, dažu olu un dārzeņu stikla burkās. Mans brālis ir zemnieks, tāpēc ar pārtikas iegādi man ir paveicies, bet kas attiecās uz visu pārējo - jūs vienmēr varat jebko kaut kur atrast. "
Tonijs no Maķedonijas, 46 gadi

"Man ir savs neliels uzņēmums, un tajā mēs esam četri autovadītāji vien. Tomēr es tieku galā, lai gan tas mēdz būt grūti. Pārvadātājs var ietaupīt tikai uz divām lietām - dīzeļdegvielu un vadītāju. Tas, kurš ir rentablākais, saņem darījumu. Un tas noteikti nemainīsies. tuvākajos gados.

Un kāda gan būtu atšķirība, ja es jums pateiktu, ka mani uztrauc bizness? Mani autovadītāji ir uzticami, es pats sev esmu priekšnieks, man ir brīnišķīga ģimene, bērni ir paēduši un veseli. Man ir arī viņu fotogrāfijas - pagaidiet, es jums parādīšu. "
Ūrsu no šveices, 61 gads

"Es sāku braukt 1976. gada 3. septembrī - gandrīz pirms 40 gadiem. Bizness ir kļuvis stingrāks, bet tā tas ir visur šobrīd. Cieņas trūkums mūsdienās man patiešām sagādā grūtības. Kādreiz bija tā, kā šoferi tālbraucēji uz ceļa bija patiešām kaut kas ievērojams. Tolaik es mēdzu lepoties, ka braucu ar kravas automašīnu. Tolaiks es ieguvu tik daudz labu draugu, un mēs visi mēdzām pieskatīt viens otru.

Savukārt mūsdienās, visi rūpējas katrs pats par sevīm. Un tas, patiesībā, nemaz nav brīnums: daudzi cilvēki cenšas nopelnīt kaut cik vairāk naudas. Viņi strādā pie tādiem pārvadātājiem, kuri cenšas izspiest visu no saviem autovadītājiem - viņiem svarīgākais ir tas, kā tas nemaksā daudz. Būtībā, tā ir mūsdienu verdzība. Nu ko lai saka - tādas lietas man bieži ienāk prātā šajos garajos ceļojumos. "
5.05.2021
Тransporta ziņas
Apļveida darbs pārvadātājiem!