"Autostāvvietās žurkas staigā kā kaķi". Kravas automašīnas vadītāja no Baltkrievijas stāsta par savām darba dienām Eiropā
"Autostāvvietās žurkas staigā kā kaķi". Kravas automašīnas vadītāja no Baltkrievijas stāsta par savām darba dienām Eiropā
"Pat ja viņi mani aplaupīs, es neizkāpšu no kabīnes! Es esmu autovadītāja, nevis sargs," saka autovadītāja Aļona no Grodņas, kad mēs viņai jautājam, vai viņa nebaidās braukt viena pa Eiropas lielceļiem.
Meitenes bieži kļūst par mūsu publikāciju rubrikas "Baltkrievijas autovadītāji" varonēm. Taču viņām līdzās bija vai nu uzticīgi suņi, vai vīri-aizsargi. Un šeit - sieviete autovadītāja ir pilnīgi viena! Kas palīdzēs nomainīt rezerves daļu uz ceļa vai pasargās viņu naktī stāvvietā? Šos un citus jautājumus mēs uzdevām Aļonai. Un arī, ņemot vērā mūsu dārgo lasītāju komentārus, mēs jautājām par kravas automašīnas vadītājas dzīves otru pusi. Galu galā bez ceļa romantikas un brīviem ceļojumiem šajā profesijā ir arī daudz mīnusu! Tālāk dosim vārdu sievietei no Grodņas.
Aļona ieguva B kategorijas autovadītāja apliecību 18 gadu vecumā. Viņa uzreiz domāja par citām kategorijām, kas viņai ļautu vadīt kravas automašīnas.
“Mans tēvs kopš 1992. gada strādā par autovadītāju, arī mans brālis ir izvēlējies šo profesiju. Gan mans tēvocis, gan vectēvs bija šoferi! Katrā ziņā es nolēmu turpināt ģimenes dinastiju un arī kļuvu par šoferi," - smejas baltkrieviete.
Pirms lēkt kravas automašīnas kabīnē, Aļona strādāja par instruktori autoskolā, pārvadāja Hrodnas iedzīvotājus sabiedriskajos autobusos. Īsāk sakot, viņa tā vai citādi bija saistīta ar automašīnām. Vēlāk viņa ieguva nepieciešamos dokumentus, lai strādātu par starptautisko autovadītāju. Taču viņa saskārās ar problēmu: Baltkrievijā neviens negribēja pieņemt darbā sievieti autovadītāju. Paveicās, ka kaimiņvalstī Polijā šādu stereotipu uzņēmumu vadītāju vidū nebija - varone tika pieņemta darbā kravas automašīnas vadītājas amatā. Bez pieredzes un nepieciešamā darba stāža.
Meitenes bieži kļūst par mūsu publikāciju rubrikas "Baltkrievijas autovadītāji" varonēm. Taču viņām līdzās bija vai nu uzticīgi suņi, vai vīri-aizsargi. Un šeit - sieviete autovadītāja ir pilnīgi viena! Kas palīdzēs nomainīt rezerves daļu uz ceļa vai pasargās viņu naktī stāvvietā? Šos un citus jautājumus mēs uzdevām Aļonai. Un arī, ņemot vērā mūsu dārgo lasītāju komentārus, mēs jautājām par kravas automašīnas vadītājas dzīves otru pusi. Galu galā bez ceļa romantikas un brīviem ceļojumiem šajā profesijā ir arī daudz mīnusu! Tālāk dosim vārdu sievietei no Grodņas.
Aļona ieguva B kategorijas autovadītāja apliecību 18 gadu vecumā. Viņa uzreiz domāja par citām kategorijām, kas viņai ļautu vadīt kravas automašīnas.
“Mans tēvs kopš 1992. gada strādā par autovadītāju, arī mans brālis ir izvēlējies šo profesiju. Gan mans tēvocis, gan vectēvs bija šoferi! Katrā ziņā es nolēmu turpināt ģimenes dinastiju un arī kļuvu par šoferi," - smejas baltkrieviete.
Pirms lēkt kravas automašīnas kabīnē, Aļona strādāja par instruktori autoskolā, pārvadāja Hrodnas iedzīvotājus sabiedriskajos autobusos. Īsāk sakot, viņa tā vai citādi bija saistīta ar automašīnām. Vēlāk viņa ieguva nepieciešamos dokumentus, lai strādātu par starptautisko autovadītāju. Taču viņa saskārās ar problēmu: Baltkrievijā neviens negribēja pieņemt darbā sievieti autovadītāju. Paveicās, ka kaimiņvalstī Polijā šādu stereotipu uzņēmumu vadītāju vidū nebija - varone tika pieņemta darbā kravas automašīnas vadītājas amatā. Bez pieredzes un nepieciešamā darba stāža.
- Atceros, ka jautāju kādam polim, vai nav baisi pieņemt meiteni bez pieredzes. Viņi atbildēja: "Sievietes strādā vēl labāk!". Un tagad jau četrus gadus oficiāli strādāju par kravas auto vadītāju,"
- ne bez lepnuma stāsta Aļona.
Tagad firmā, kurā strādā mūsu varone, strādā četras meitenes. Un tas, neskatoties uz to, ka uzņēmums ir neliels - tajā ir tikai desmit transportlīdzekļi.
- Mums ir trīs baltkrievietes un viena poļu meitene!
Pirmajā patstāvīgajā kadrā Aļonai pa tālruni palīdzēja viņas kolēģes. Viņi viņai pastāstīja, kā pareizi noformēt dokumentus, un izskaidroja citas nianses. Meitene ceļoja galvenokārt pa Eiropu, bet vienreiz viņu nosūtīja uz Krieviju.
Tā izrādījās smaga pieredze! Braukšana ir sarežģītāka nekā Eiropā, jo ir robežas, kuru šķērsošana prasa īpašus noteikumus un zināšanas. Vienīgā šādas kadences priekšrocība ir tā, ka nav valodas barjeras. Un, protams, mani tautieši vienmēr palīdz uz ceļiem. Atceros, kā man pie Borisovas bija saplīsusi riepa, un kāds autovadītājs no Mosty man palīdzēja to ātri nomainīt. Un nu jau divus gadus es braucu tikai pa Eiropas ceļiem.
Mēs atgriezīsimies Eiropā un tās šosejās. Ar kādu automašīnu vislabprātāk brauc baltkrievu autovadītājs? Kā izrādījās, Aļonai tajā ir liela pieredze. Viņa ir braukusi gan ar "Volvo" un "Mercedes", gan ar "Renault" .....
- Renault ir mans favorīts! Manuprāt, tā ir visērtākā automašīna. Dzīves ērtību ziņā tajā ir gandrīz viss. Firma jau zina, ka es to mīlu. Kad man ir izvēle, ar ko braukt ceļojumā, viņi vienmēr dod man šo automašīnu. Liela kabīne, daudz glabāšanas vietas, viss ir ļoti labi pārdomāts.....
- ne bez lepnuma stāsta Aļona.
Tagad firmā, kurā strādā mūsu varone, strādā četras meitenes. Un tas, neskatoties uz to, ka uzņēmums ir neliels - tajā ir tikai desmit transportlīdzekļi.
- Mums ir trīs baltkrievietes un viena poļu meitene!
Pirmajā patstāvīgajā kadrā Aļonai pa tālruni palīdzēja viņas kolēģes. Viņi viņai pastāstīja, kā pareizi noformēt dokumentus, un izskaidroja citas nianses. Meitene ceļoja galvenokārt pa Eiropu, bet vienreiz viņu nosūtīja uz Krieviju.
Tā izrādījās smaga pieredze! Braukšana ir sarežģītāka nekā Eiropā, jo ir robežas, kuru šķērsošana prasa īpašus noteikumus un zināšanas. Vienīgā šādas kadences priekšrocība ir tā, ka nav valodas barjeras. Un, protams, mani tautieši vienmēr palīdz uz ceļiem. Atceros, kā man pie Borisovas bija saplīsusi riepa, un kāds autovadītājs no Mosty man palīdzēja to ātri nomainīt. Un nu jau divus gadus es braucu tikai pa Eiropas ceļiem.
Mēs atgriezīsimies Eiropā un tās šosejās. Ar kādu automašīnu vislabprātāk brauc baltkrievu autovadītājs? Kā izrādījās, Aļonai tajā ir liela pieredze. Viņa ir braukusi gan ar "Volvo" un "Mercedes", gan ar "Renault" .....
- Renault ir mans favorīts! Manuprāt, tā ir visērtākā automašīna. Dzīves ērtību ziņā tajā ir gandrīz viss. Firma jau zina, ka es to mīlu. Kad man ir izvēle, ar ko braukt ceļojumā, viņi vienmēr dod man šo automašīnu. Liela kabīne, daudz glabāšanas vietas, viss ir ļoti labi pārdomāts.....
- Vai esat satikusi kādu spilgtu Eiropas lauksaimnieku?
- Pēc Jaungada brīvdienām devos komandējumā. Ar streikotājiem tikos tikai vienu reizi - netālu no Vācijas, uz robežas ar Dāniju. Tur traktoristi bloķēja ceļu ar ķīpām un neļāva nevienam iebraukt. Taču viņi neko nedarīja: neatvēra automašīnas, neiznīcināja kravu..... Viņi vienkārši stāvēja ceļa malā un kurināja ugunskurus. Mēs tur pavadījām apmēram 40 minūtes, tad viņi sāka mūs izlaist cauri. Tāds bija viss viens milzīgs streiks! Pa to laiku es biju Spānijā, Francijā un Holandē - vairāk streikotājus neesmu redzējusi!
- Kā ir ar žurkām autostāvvietās? Vai tā ir taisnība, ka tās ir pilnas ar tām?
- Ak, jā! Tās tur staigā kā kaķi! Žurku ir daudz, īpaši Francijā. Es biju ekskursijā Parīzē, un viņi nebaidās no žurkām. Es nezinu, kāds tam sakars. Varbūt viņi tās neindē. Un kravas automašīnu šoferi vienmēr izmet savus pārpalikumus atkritumu tvertnē. Tur viņi dzīvo, viņi neko sev neatsaka. Reiz Francijā es redzēju auto stāvvietā čūsku, ļoti līdzīgu mūsu čūskai. Bet krokodilus vai varanas, kas staigā apkārt, nekad neesmu redzējusi,"
- smejas Aļona.
Meitene kadencē pavada aptuveni trīs mēnešus. Tad viņa uz pāris nedēļām atgriežas mājās un atkal brauc. Viņa stāsta, ka viņai nav ne ģimenes, ne bērnu, tāpēc viņa cenšas pavadīt vairāk laika ceļā. Un viņai patīk, kad uzņēmums viņu sūta uz vietām, kur ir jūra un palmas!
- Man vienkārši patīk ainava aiz loga. Reizēm brauc pa šoseju, paskaties ārā un redzi, ka augstu kalnos ir sniegs, bet lejā ir silts un saulains! Tas, iespējams, ir mans darba lielākais pluss - redzēt valstis un iepazīt jaunus cilvēkus. Bet lielākais mīnuss ir ilgas pēc mājām! Pat īslaicīgas sadzīves neērtības ir vieglāk pārciest. Lai gan tik daudzu gadu laikā tu esi pieradis pie visa: visur ir dušas, arī veļas mazgātavas! Gatavošana kajītē man personīgi nav problēma.....
- Pēc Jaungada brīvdienām devos komandējumā. Ar streikotājiem tikos tikai vienu reizi - netālu no Vācijas, uz robežas ar Dāniju. Tur traktoristi bloķēja ceļu ar ķīpām un neļāva nevienam iebraukt. Taču viņi neko nedarīja: neatvēra automašīnas, neiznīcināja kravu..... Viņi vienkārši stāvēja ceļa malā un kurināja ugunskurus. Mēs tur pavadījām apmēram 40 minūtes, tad viņi sāka mūs izlaist cauri. Tāds bija viss viens milzīgs streiks! Pa to laiku es biju Spānijā, Francijā un Holandē - vairāk streikotājus neesmu redzējusi!
- Kā ir ar žurkām autostāvvietās? Vai tā ir taisnība, ka tās ir pilnas ar tām?
- Ak, jā! Tās tur staigā kā kaķi! Žurku ir daudz, īpaši Francijā. Es biju ekskursijā Parīzē, un viņi nebaidās no žurkām. Es nezinu, kāds tam sakars. Varbūt viņi tās neindē. Un kravas automašīnu šoferi vienmēr izmet savus pārpalikumus atkritumu tvertnē. Tur viņi dzīvo, viņi neko sev neatsaka. Reiz Francijā es redzēju auto stāvvietā čūsku, ļoti līdzīgu mūsu čūskai. Bet krokodilus vai varanas, kas staigā apkārt, nekad neesmu redzējusi,"
- smejas Aļona.
Meitene kadencē pavada aptuveni trīs mēnešus. Tad viņa uz pāris nedēļām atgriežas mājās un atkal brauc. Viņa stāsta, ka viņai nav ne ģimenes, ne bērnu, tāpēc viņa cenšas pavadīt vairāk laika ceļā. Un viņai patīk, kad uzņēmums viņu sūta uz vietām, kur ir jūra un palmas!
- Man vienkārši patīk ainava aiz loga. Reizēm brauc pa šoseju, paskaties ārā un redzi, ka augstu kalnos ir sniegs, bet lejā ir silts un saulains! Tas, iespējams, ir mans darba lielākais pluss - redzēt valstis un iepazīt jaunus cilvēkus. Bet lielākais mīnuss ir ilgas pēc mājām! Pat īslaicīgas sadzīves neērtības ir vieglāk pārciest. Lai gan tik daudzu gadu laikā tu esi pieradis pie visa: visur ir dušas, arī veļas mazgātavas! Gatavošana kajītē man personīgi nav problēma.....
Pēc Aļonas teiktā, viņas alga ir vidēja Eiropas tirgū. Meitene saņem 80 eiro dienā.
- Grūti pateikt, cik es iztērēju un cik man pēc tam paliek, jo neesmu pieradusi sev kaut ko liegt. Ja aizeju uz veikalu, es pērku to, ko vēlos. Francijā tās ir austeres un... vardes! Reiz es tās pamēģināju un man tās ļoti patika. Ja tuvumā ir jūra, es braucu uz turieni atvaļinājumā. Arī apģērbu un apavus es pērku tikai Eiropā.
- Vai jums nav bail naktīs stāvvietās? Tas nav drošs laiks…
- Naktī autostāvvietās kabīnes drošībai izmantoju jostas vai īpašas nakts slēdzenes. Bet, ja es dzirdēšu, ka mani aplaupa, es neizkāpsim ārā! Es esmu autovadītājs, nevis sargs. Un es vairāk vērtēju savu dzīvību nekā kravu. Turklāt apkārt vienmēr ir kolēģi vīrieši. Neviens nekad nav atteicis man palīdzēt. Tāpēc ir pat labāk braukt vienam nekā ar kādu kompānijā.
- Vai dažādās valstīs atšķiras braukšanas kultūra?
- Eiropā tā noteikti ir labāka! Tur autovadītāji pret kravas automašīnām izturas labi, ar sapratni... Viņi vienmēr dod ceļu, ja redz, ka pagrieziens ir šaurs - un tādu Itālijā, Francijā un Vācijā ir daudz. Ko nevaru teikt par satiksmi Krievijā: tur vienkārši jāuzmanās, lai netiktu nogriezts uz ceļa vai paslēpts zonā, kur es neredzu satiksmi.....
Aļona pagaidām neplāno mainīt darbu. Baltkrieviete atzīst, ka viņai šī profesija patiesi patīk. Taču viņa neizslēdz, ka kādu dienu pienāks periods, kad viņa viegli nomainīs smagās kravas automašīnas kabīni pret ko citu. Un viņa ļoti cer, ka tas notiks viņas dzimtenē.
- Grūti pateikt, cik es iztērēju un cik man pēc tam paliek, jo neesmu pieradusi sev kaut ko liegt. Ja aizeju uz veikalu, es pērku to, ko vēlos. Francijā tās ir austeres un... vardes! Reiz es tās pamēģināju un man tās ļoti patika. Ja tuvumā ir jūra, es braucu uz turieni atvaļinājumā. Arī apģērbu un apavus es pērku tikai Eiropā.
- Vai jums nav bail naktīs stāvvietās? Tas nav drošs laiks…
- Naktī autostāvvietās kabīnes drošībai izmantoju jostas vai īpašas nakts slēdzenes. Bet, ja es dzirdēšu, ka mani aplaupa, es neizkāpsim ārā! Es esmu autovadītājs, nevis sargs. Un es vairāk vērtēju savu dzīvību nekā kravu. Turklāt apkārt vienmēr ir kolēģi vīrieši. Neviens nekad nav atteicis man palīdzēt. Tāpēc ir pat labāk braukt vienam nekā ar kādu kompānijā.
- Vai dažādās valstīs atšķiras braukšanas kultūra?
- Eiropā tā noteikti ir labāka! Tur autovadītāji pret kravas automašīnām izturas labi, ar sapratni... Viņi vienmēr dod ceļu, ja redz, ka pagrieziens ir šaurs - un tādu Itālijā, Francijā un Vācijā ir daudz. Ko nevaru teikt par satiksmi Krievijā: tur vienkārši jāuzmanās, lai netiktu nogriezts uz ceļa vai paslēpts zonā, kur es neredzu satiksmi.....
Aļona pagaidām neplāno mainīt darbu. Baltkrieviete atzīst, ka viņai šī profesija patiesi patīk. Taču viņa neizslēdz, ka kādu dienu pienāks periods, kad viņa viegli nomainīs smagās kravas automašīnas kabīni pret ko citu. Un viņa ļoti cer, ka tas notiks viņas dzimtenē.
31.07.2024
Loģistikas blogs